Alkoholu savā dzīvē es sāku lietot ļoti agri, taču es nekad nedomāju, ka tieši alkohols nospēlēs negatīvu lomu manā dzīvē. Pārceļoties uz dzīvi Rīgā, es vēl vairāk sāku lietot alkoholu, un uzreiz nokļuvu sliktā kompānijā, kur bija tādi paši cilvēki kā es, kuri tāpat lietoja alkoholu.
Tālāk viss kļuva vēl sliktāk, un es sāku lietot alkoholu katru dienu. Es zaudēju savu darbu, meiteni, man radās parādi, mani radinieki no manis atteicās. man neticēja, nevienam manam vārdam. Sākās problēmas ar veselību, sāka rasties epilepsijas lēkmes. Mani vairākas reizes veda uz « atkačkām», taču tas nepalīdzēja un es atgriezos pie alkohola atkal un atkal. Es pazaudēju dzīvokli, nakšņoju bēniņos vai patversmēs. Mana dzīve vienkārši pārvērtās īstās šausmās, un es jau samierinājos ar alkoholiķa likteni.
Taču kādu dienu man pazvanīja brālis un pateica, ka ir centrs, kur palīdz cilvēkiem tikt no alkohola vai narkotiku atkarības. Es nolēmu braukt uz turieni, jo man nebija vairs ko zaudēt.
Izejot rehabilitācijas programmu centrā Neatkarība, es sapratu, ka mana dzīve nav beigusies, bet tā tikai tagad sākas. Pateicoties centram es pilnībā izmainīju savus dzīves uzskatus, izmainījās mana domāšana, es iepazinos ar jauniem cilvēkiem. Un pats galvenais priekš manis ir tas, ka mani radinieki sāka man uzticēties un skatās uz mani kā uz jaunu cilvēku, ne tādu kāds es biju agrāk.
Sveiki. Es vēlos pastāstīt par sevi, par to, kā pusi no savas dzīves es nodzīvoju bezjēdzīgi. 15 gadu vecumā es sāku lietot narkotikas un alkoholu, apmeklēt nakts klubus. Man patika šāds dzīvesveids, un es pat nepamanīju, kā es kļuvu atkarīgs no mākslīgās baudas. Es satiku savu dzīvesbiedri, mums piedzima bērns. Tad es mēģināju mainīt savu dzīvesveidu, taču man nekas nesanāca. Es sāku lietot narkotikas vēl vairāk, sāku spēlēt azartspēles. Ar laiku saruka arī mana ģimene. Pamazām es sāku zaudēt savus draugus, un, galu galā, es paliku viens. Man apnika tāda dzīve, un es neredzēju vairs izejas, es vērsos pēc palīdzības, kur man piedāvāja iestāties metadona programmā. Es, protams, izmantoju šo iespēju, taču ļoti ātri un nemanāmi es sāku kļūt atkarīgs no tās. Bez metadona dozas man bija ļoti slikti. Pēc tam man ārsti teica, ka es bez šīs programmas vairs vispār dzīvot nevarēšu. Es neticēju tam un negribēju ar to samierināties. Es uzzināju par rehabilitācijas centru un vērsos pēc palīdzības. Man palīdzēja, un esmu ļoti pateicīgs par jauno dzīvi, kas man tagad ir. Izeja vienmēr IR!
Kad es biju 15 gadus vecs, es pirmo reizi pamēģināju narkotikas- marihuānu. Pēc tam, apmēram pēc pusgada, es sāku lietot amfetamīnu. 17 gadu vecumā es sāku lietot heroīnu, un mana dzīve pārvērtās ellē. Es sāku zagt visu, kas bija, kā saka, slikti nolikts, mānīju savus radiniekus, nesu no mājām visas vērtīgās mantas, lai tās pārdotu un nopirktu sev kārtējo heroīna dozu. Es nedzīvoju, es eksistēju. Visa pasaule man rādījās pelēkos toņos. Attiecības ar ģimeni bija pilnīgi izbojātas, mana mamma man vairs neticēju un vispār negribēja pat mani redzēt. Vēlāk es nokļuvu cietumā uz 5 gadiem. Pēc soda izciešanas es devos uz ārzemēm strādāt, taču pēc pusgada es atkal atsāku lietot narkotikas. Visu laiku, kamēr es lietoju narkotikas, es sapratu, ka tas nav pareizi, ka tādā veidā es iznīcinu savu dzīvi un veselību. Es visu laiku cīnījos ar šo garīgo slimību. Nedz vairākkārtējas organisma skalošanas, nedz medikamenti, nedz cietums, nedz ārzemes man nepalīdzēja. Tā es atbraucu uz centru. Esmu pateicīgs par šo vietu un par cilvēkiem, kas palīdz citiem. Viņi ir izdarījuši to, uz ko neviens nav spējīgs. Es agrāk pīpēju 22 gadus un nekad nebiju domājis, ka varēšu to atmest, taču tagad es nepīpēju! Paldies visiem, kas ņēma dalību manā glābšanā! Ja sanāca man, sanāks arī Tev! Dzīve bez narkotikām- IR!
Mana narkomāna dzīve sākās 13 gadu vecumā. Es sāku lietot vieglās sintētiskās un dabīgās narkotikas. 15 gadu vecumā man izdevās atmest, taču tas tikai likās, jo 19 gadu vecumā viss atsākās no jauna, es sāku lietot heroīnu. Katru reizi, kad es mēģināju atmest, man nekas nesanāca. Kad es mēģināju atmest narkotiku lietošanu, es sāku lietot alkoholu, un otrādi. Neviens ārsts, narkologs man nelīdzēja. Narkotikas iznīcināja attiecības ar ģimeni, radiniekiem un tuvajiem. Iekšēji es biju tukšs, vientuļš un sagrauts cilvēks, kuram robežas un principi dzīvē bija zuduši. Vienreiz es satiku cilvēkus, kuri man piedāvāja palīdzību- braukt uz rehabilitācijas centru. Izejot programmu, mana dzīve sāka mainīties, un man vairs nevajag sintētisko prieku. Es iemācījos priecāties pa īstam. Agrāk es varēju mainīt savus dzīves plānus divu stundu laikā. Tagad es iemācījos plānot dzīvi un veidot mērķus uz savu nākotni. Ja esi kaut ko izlēmis, ir jāiet līdz beigām un nedrīkst attaisnot savu vājumu.
