Viņus sauc Jevgēņijs un Sergejs, viņiem ir 32 gadi. Sešpadsmit "odekolona" atkarības gadi. Pavisam nesen šie dvīņu brāļi lēnām mira pagrabā. Viņu veselība bija pilnībā sagrauta, traucēta kustību koordinācija, kā ari bija nopietnas problēmas ar runāt prasmi. Sabiedriskās organizācijas "Neatkarība Balt." brīvprātīgie atrada viņus un aizveda uz palīdzības centru atkarīgajiem. Jau uz šo brīdi viņu dzīves ir acīmredzami uzlabojušās un radusies vēlme kļūt par pilnvērtīgiem mūsu valsts sabiedrības locekļiem.
Mani sauc Sergejs, man ir 33 gadi. No 12 gadu vecuma es sāku dzīvot izlaidīgu dzīvi. Sāku kavēt stundas, neierasties mājās, klaiņot pa kāpņu telpām, lietot alkoholu un tabletes, ošņāt līmi un smēķēt. Tā es kļuvu par narkomānu uz 15 gadiem. Es nekādi nespēju tikt vaļā no narkotikām. Es tās lietoju pat atrodoties cietumā. Ne detoksikācijas, ne ārstēšanās nedeva nekādus rezultātus. Kad kārtējo reizi stāvēju bezdibeņa malā palicis bez nekā, un man vairs nebija kur iet, nevienam vairs nebiju vajadzīgs, es sāku nopietni meklēt palīdzību un nokļuvu sociālās adaptācijas centrā „Neatkarība Balt.”.
Jau pusotru gadu es nelietoju narkotikas, esmu arī atmetis smēķēšanu un atteicies no lamuvārdiem. Es mācos dzīvot pilnīgi jaunu dzīvi. Paldies centram!
Mani sauc Kristīne. Manu dzīvi bija izpostījušas narkotikas. Es zaudēju visu, un mana ģimene bija izjukusi. Man ir 24 gadi, un 8 no tiem es lietoju narkotikas. Sākumā man tas nesagādāja nekādas problēmas, taču ar laiku viss kļuva sarežģītāk. Manī nebija vairs nekā, izņemot tukšumu, bailes un vientulību. Parādījās vienaldzība pret visu. Vienā mirklī es sapratu, ka tā turpināt dzīvot nedrīkst. Ja es to neapturēšu tagad, citas iespējas vairs var arī nebūt. Esmu ļoti priecīga, ka nokļuvu sociālās adaptācijas centrā. Kad šurp atbraucu es vēl neredzēju savu nākotni. Ar laiku sāku mainīties, mainīt savu raksturu, savu dzīvi un savu domāšanas veidu. Viss izrādījās vienkārši, galvenais - pieņemt pareizo lēmumu, atteikties no vecā. Es agrāk nejutos tā, kā jūtos pašlaik. Es esmu pateicīga šim centram un cilvēkiem, kuri palīdz man. Es zinu, ka šī ir mana pēdējā iespēja un es to nepalaidīšu garām.
Mani sauc Rustams, man ir 28 gadi. Es piedzimu labvēlīgā ģimenē, priecājos par dzīvi līdz 16 gadu vecumam, līdz sāku lietot narkotikas. Mana dzīve ripoja bezdibenī, no manis novērsās mana ģimene. Desmit atkarības gadus es nodzīvoju tumsībā. Tā bija līdz brīdim, kad liktenis atveda mani uz sociālās adaptācijas centru „Neatkarība”. Šeit mana dzīve izmainījās, un es sapratu, ka ne tikai citi cilvēki var dzīvot, bet arī es. Katru dienu es saņemu kaut ko jaunu savai dzīvei. Esmu laimīgs un pateicīgs tiem cilvēkiem, kuri man palīdz.
