Ātrāk, skriešus, nav laika! Man ir slikti - visa bāla, slapja, krata drebuļi, lauž kaulus. Bet blakus atskan maziņa, trīsgadīga un tīra balstiņa: „Mammu, mammu..”, „Aizveries, neredzi - mammai ir slikti?”. Nekādas uzmanības meitiņai. Katra viņas izdvestā skaņa izraisa agresiju. Viena vēlme, tikai viens virzošs spēks - narkotiku deva. Pēc tam atrodu, lietoju un ienīstu sevi par to, ko daru, par to, kas es esmu pašlaik. Es saku sev - apstājies! Meklēju izeju, bet liekas, ka man izejas vairs nav. Detoksikācijas, metadona programma, psihiatri, narkologi, klosteri... Es šim visam esmu izgājusi cauri un katru reizi, kad atmetu, domāju, ka uz visiem laikiem. Taču šī brīvība ilgi neturpinājās. Un atkal - rīts, man slikti, bet galvā viena vienīga vēlme - narkotiku deva. Es miru nost dzīva būdama un līdzi vilku sev tuvākos cilvēkus. Es skatījos uz bērnu, bet iekšā tukšums, vienaldzība. Es viņu pabarošu, apģērbšu, aizvedīšu uz dārziņu. Taču spēlēties ar tevi - nemaz neprasi, man tas ir neinteresanti, nelien man virsū, man viss sāp un vispār - nedziedi, mani kaitina tava balss... Mana bērna tēvs nomira no narkotikām, un es zināju, ja neatmetīšu, mani gaida tas pats. Pirms pieciem gadiem mana mamma uzzināja par centru, kur bijušie narkomāni palīdz atbrīvoties no narkotiku atkarības. Mēs sazvanījāmies ar viņiem un sarunājām tikšanos. Ja godīgi, es nemaz nedomāju, ka braukšu uz centru uz veselu gadu. Es vispār gribēju tikai satikties, iespējams, saņemt kādu padomu, kā atmest, bet nevis braukt uz centru. Iespējams šo cilvēku pašpārliecinātība un ārējais izskats runāja paši par sevi - divi dzīvespriecīgi, stipri vīrieši. Es tur stāvēju pelēka un nogurusi no dzīves. Viņi teica - izeja ir. Vienīgais ceļš tev tagad - sociālās adaptācijas centrs. Tā ir tava iespēja - nepalaid to garām. Un es izmantoju šo iespēju. Esmu pateicīga centram un cilvēkiem, kuri šeit palīdz, par to, ka neļāva man degradēties un nomirt. Un tagad viss ir tik labi, ka gribas nepārtraukti smaidīt. Es dzirdu savas mazulītes balstiņu un jūtos laimīga!
Viņus sauc Jevgēņijs un Sergejs, viņiem ir 32 gadi. Sešpadsmit "odekolona" atkarības gadi. Pavisam nesen šie dvīņu brāļi lēnām mira pagrabā. Viņu veselība bija pilnībā sagrauta, traucēta kustību koordinācija, kā ari bija nopietnas problēmas ar runāt prasmi. Sabiedriskās organizācijas "Neatkarība Balt." brīvprātīgie atrada viņus un aizveda uz palīdzības centru atkarīgajiem. Jau uz šo brīdi viņu dzīves ir acīmredzami uzlabojušās un radusies vēlme kļūt par pilnvērtīgiem mūsu valsts sabiedrības locekļiem.
Mani sauc Sergejs, man ir 33 gadi. No 12 gadu vecuma es sāku dzīvot izlaidīgu dzīvi. Sāku kavēt stundas, neierasties mājās, klaiņot pa kāpņu telpām, lietot alkoholu un tabletes, ošņāt līmi un smēķēt. Tā es kļuvu par narkomānu uz 15 gadiem. Es nekādi nespēju tikt vaļā no narkotikām. Es tās lietoju pat atrodoties cietumā. Ne detoksikācijas, ne ārstēšanās nedeva nekādus rezultātus. Kad kārtējo reizi stāvēju bezdibeņa malā palicis bez nekā, un man vairs nebija kur iet, nevienam vairs nebiju vajadzīgs, es sāku nopietni meklēt palīdzību un nokļuvu sociālās adaptācijas centrā „Neatkarība Balt.”.
Jau pusotru gadu es nelietoju narkotikas, esmu arī atmetis smēķēšanu un atteicies no lamuvārdiem. Es mācos dzīvot pilnīgi jaunu dzīvi. Paldies centram!
Mani sauc Kristīne. Manu dzīvi bija izpostījušas narkotikas. Es zaudēju visu, un mana ģimene bija izjukusi. Man ir 24 gadi, un 8 no tiem es lietoju narkotikas. Sākumā man tas nesagādāja nekādas problēmas, taču ar laiku viss kļuva sarežģītāk. Manī nebija vairs nekā, izņemot tukšumu, bailes un vientulību. Parādījās vienaldzība pret visu. Vienā mirklī es sapratu, ka tā turpināt dzīvot nedrīkst. Ja es to neapturēšu tagad, citas iespējas vairs var arī nebūt. Esmu ļoti priecīga, ka nokļuvu sociālās adaptācijas centrā. Kad šurp atbraucu es vēl neredzēju savu nākotni. Ar laiku sāku mainīties, mainīt savu raksturu, savu dzīvi un savu domāšanas veidu. Viss izrādījās vienkārši, galvenais - pieņemt pareizo lēmumu, atteikties no vecā. Es agrāk nejutos tā, kā jūtos pašlaik. Es esmu pateicīga šim centram un cilvēkiem, kuri palīdz man. Es zinu, ka šī ir mana pēdējā iespēja un es to nepalaidīšu garām.
