Ikdienišķa, vēl vairāk - pareiza dzīve - ģimene, vide, draugi. Saikne ar to, kas ir labi, un tā pati tikai nelielā mērā, parastā bērnu ziņkāres līmenī par kaut ko, kas ir nepareizi... 15 gados es pārcēlos uz citu teritoriju, uz "Maskačku". Jauni paziņas, kas vecāki par mani un līdz ar viņiem neapzināta aizraušanās, kas šķietami nekādā veidā nenoved pie posta... 1997.gadā es esmu gandrīz 16 gadus vecs un jūtos pieaudzis. Narkotiku „bums” vēl nav piedzīvots, un informācija par to vēl ir neliela, tādā līmenī, kā par kaut ko tālu un nepieejamu. Skaistas Holivudas filmas ar aprakstiem par pozitīviem un fantastiskiem brīnumiem, ko sola narkotiku lietošana un interese par pieaugušo dzīvi, man rada zinātkāri un vēlmi izmēģināt narkotikas. "Starp dzīvību un nāvi". Es sāku ar to, ka es izmēģināju smēķēt zāli. Diezgan ātri un spēcīgi, 10 mēnešu laikā, es uztvēru „garšu”, tāpēc man vajadzēja vairāk, vairāk un vairāk. Tam sekoja drosmīgi un neapzināti soļi līdz nopietnākām narkotikām. Ir vērts pieminēt, ka pārliecība par to, ka es varētu atmest jebkurā laikā, nepameta mani. Tā rezultātā gandrīz 12 gadus es biju atkarīgs, lietojot heroīnu. Ir grūti pilnībā aprakstīt to "šausmu" apmēru manā dzīvē - pārdozēšana, situācijas kad gandrīz, un tevis vairs nav Sevis un visa, kas apkārt iznīcināšana - radinieki, draugi, paziņas - gandrīz visi novērsās, izpostīta veselība un absolūta bezcerība. Ticība normālai dzīvei saglabājās, bet kā!? Šķita jau viss! Ko darīt, kur ir izeja? Es jau vairs nezināju, nesapratu. Es izmēģināju daudz dažādu klīniku, ampulas, detoksikāciju utt. Viss velti! Es biju noguris un apmaldījies. Izeja, mazas vizītkartes formā 2006.gadā - iemesta manā pastkastē, mētājās man uz plaukta apmēram gadu. Kārtējā izmisuma brīdī es uzdrošinājos piezvanīt. Es joprojām atceros to balsi - jautru, pilnu enerģijas un tādu, kas neapzināti iedvesmo uz cerību: "Tu vari dzīvot citādi! Tev noteikti vajag apstāties tieši tagad, tu nevari tā turpināt". Ņemot vērā manu trulo eksistences stāvokli, pazibēja jauna cerību uz kaut ko gaišu. Neilgi pēc tam pēc manis atbrauca. Kopš tā laika ir pagājuši vairāk nekā 5 gadi. Tagad es dzīvoju interesantu, pilnvērtīgu un bagātu dzīvi – institūts, sports, uzņēmējdarbība, ceļošana, jauki cilvēki un draugi man apkārt. Atbaidoši iedomāties, kas būtu noticis, ja nebūtu šīs mazās vizītkartes ar rehabilitācijas centra tālruņa numuru. Uzskatu to par lielu privilēģiju - būt starp cilvēkiem, kas reiz deva man palīdzīgu roku, un kopā ar viņiem palīdzēt tiem, kas ir "salauzti" atgriezties laimīgā dzīvē!
Mani sauc Andrejs. No 15 gadu vecuma es sāku lietot narkotikas. Apmēram pēc gada es pamēģināju heroīnu. Kamēr lietoju narkotikas, es pazaudēju ģimeni, draugus, veselību, uzticību un cilvēcisko izskatu. No manis novērsās pilnīgi visi. Es pazaudēju sevi un dzīves jēgu. Es mēģināju ārstēties, tomēr nekas man nepalīdzēja. Kādu dienu mans paziņa piedāvāja man izmantot kursu sociālās adaptācijas centrā „Neatkarība Balt.”. Pabeidzot šo kursu, es atguvu visu to, ko biju zaudējis.
Sveiki! Mani sauc Agris, man ir 31 gads, no kuriem 10 gadus es lietoju narkotikas. Pa šiem gadiem es pazaudēju draugus, ģimenes uzticēšanos, kā arī pašu ģimeni. Es nebiju nevienam vajadzīgs, pat tuvākie cilvēki, kurus es mīlēju, novērsās no manis, es nezināju ko man darīt un kur likties. Kādu dienu man pazvanīja mana nākamā sieva ar piedāvājumu: „Vai es negribot izmainīt savu dzīvi?” Viņa man iedeva organizācijas „Neatkarība Balt.” adresi un telefonu. Pateicoties šai organizācijai es varēju tikt galā ar savu problēmu. Esmu ļoti pateicīgs šai vietai un cilvēkiem, kuri man palīdzēja. Manā dzīvē radās mērķi, kā arī vēlme palīdzēt tādiem cilvēkiem, kuri atrodas atkarības problēmā.
Mani sauc Līna, es 7 gadus lietoju narkotikas. Šajā laikā man piedzima dēls Ņikita. Sākumā, kad es tikai sāku lietot narkotikas, tās man sniedza baudu, bet pienāca laiks, kad apkārt viss sāka brukt un jukt. Es pazaudēju darbu, un par kārtējo dozu es varēju pārdot pat savu māti. Un vienreiz, par tādu manu uzvedību, mana mamma mani vienkārši izdzina no mājām, un manā dzīvē bija pienākusi situācija, kad man nācās izlemt - vai es cīnos ar šo problēmu vai dzīvoju uz ielas. Lietuvā vientuļai mātei ar mazu bērnu rokās cīnīties tādā situācijā bija grūti. Un vienu dienu es atcerējos par cilvēku , kurš man kādreiz stāstīja par sociālās adaptācijas centru Latvijā, kur man var palīdzēt tikt galā ar manu problēmu un, ka tur mani pieņems ar bērnu. Es ilgi nedomāju un nolēmu atbraukt. Pieņemto lēmumu es ne brīdi nenožēloju. Mana un mana dēliņa dzīve kardināli izmainījās. Tagad mums ir nākotne un visi vajadzīgie apstākļi, lai attīstītos. Mēs esam ļoti pateicīgi šai vietai, šeit mēs esam kā mājās.
