Mani sauc Andrejs. No 15 gadu vecuma es sāku lietot narkotikas. Apmēram pēc gada es pamēģināju heroīnu. Kamēr lietoju narkotikas, es pazaudēju ģimeni, draugus, veselību, uzticību un cilvēcisko izskatu. No manis novērsās pilnīgi visi. Es pazaudēju sevi un dzīves jēgu. Es mēģināju ārstēties, tomēr nekas man nepalīdzēja. Kādu dienu mans paziņa piedāvāja man izmantot kursu sociālās adaptācijas centrā „Neatkarība Balt.”. Pabeidzot šo kursu, es atguvu visu to, ko biju zaudējis.
Sveiki! Mani sauc Agris, man ir 31 gads, no kuriem 10 gadus es lietoju narkotikas. Pa šiem gadiem es pazaudēju draugus, ģimenes uzticēšanos, kā arī pašu ģimeni. Es nebiju nevienam vajadzīgs, pat tuvākie cilvēki, kurus es mīlēju, novērsās no manis, es nezināju ko man darīt un kur likties. Kādu dienu man pazvanīja mana nākamā sieva ar piedāvājumu: „Vai es negribot izmainīt savu dzīvi?” Viņa man iedeva organizācijas „Neatkarība Balt.” adresi un telefonu. Pateicoties šai organizācijai es varēju tikt galā ar savu problēmu. Esmu ļoti pateicīgs šai vietai un cilvēkiem, kuri man palīdzēja. Manā dzīvē radās mērķi, kā arī vēlme palīdzēt tādiem cilvēkiem, kuri atrodas atkarības problēmā.
Mani sauc Līna, es 7 gadus lietoju narkotikas. Šajā laikā man piedzima dēls Ņikita. Sākumā, kad es tikai sāku lietot narkotikas, tās man sniedza baudu, bet pienāca laiks, kad apkārt viss sāka brukt un jukt. Es pazaudēju darbu, un par kārtējo dozu es varēju pārdot pat savu māti. Un vienreiz, par tādu manu uzvedību, mana mamma mani vienkārši izdzina no mājām, un manā dzīvē bija pienākusi situācija, kad man nācās izlemt - vai es cīnos ar šo problēmu vai dzīvoju uz ielas. Lietuvā vientuļai mātei ar mazu bērnu rokās cīnīties tādā situācijā bija grūti. Un vienu dienu es atcerējos par cilvēku , kurš man kādreiz stāstīja par sociālās adaptācijas centru Latvijā, kur man var palīdzēt tikt galā ar manu problēmu un, ka tur mani pieņems ar bērnu. Es ilgi nedomāju un nolēmu atbraukt. Pieņemto lēmumu es ne brīdi nenožēloju. Mana un mana dēliņa dzīve kardināli izmainījās. Tagad mums ir nākotne un visi vajadzīgie apstākļi, lai attīstītos. Mēs esam ļoti pateicīgi šai vietai, šeit mēs esam kā mājās.
Ātrāk, skriešus, nav laika! Man ir slikti - visa bāla, slapja, krata drebuļi, lauž kaulus. Bet blakus atskan maziņa, trīsgadīga un tīra balstiņa: „Mammu, mammu..”, „Aizveries, neredzi - mammai ir slikti?”. Nekādas uzmanības meitiņai. Katra viņas izdvestā skaņa izraisa agresiju. Viena vēlme, tikai viens virzošs spēks - narkotiku deva. Pēc tam atrodu, lietoju un ienīstu sevi par to, ko daru, par to, kas es esmu pašlaik. Es saku sev - apstājies! Meklēju izeju, bet liekas, ka man izejas vairs nav. Detoksikācijas, metadona programma, psihiatri, narkologi, klosteri... Es šim visam esmu izgājusi cauri un katru reizi, kad atmetu, domāju, ka uz visiem laikiem. Taču šī brīvība ilgi neturpinājās. Un atkal - rīts, man slikti, bet galvā viena vienīga vēlme - narkotiku deva. Es miru nost dzīva būdama un līdzi vilku sev tuvākos cilvēkus. Es skatījos uz bērnu, bet iekšā tukšums, vienaldzība. Es viņu pabarošu, apģērbšu, aizvedīšu uz dārziņu. Taču spēlēties ar tevi - nemaz neprasi, man tas ir neinteresanti, nelien man virsū, man viss sāp un vispār - nedziedi, mani kaitina tava balss... Mana bērna tēvs nomira no narkotikām, un es zināju, ja neatmetīšu, mani gaida tas pats. Pirms pieciem gadiem mana mamma uzzināja par centru, kur bijušie narkomāni palīdz atbrīvoties no narkotiku atkarības. Mēs sazvanījāmies ar viņiem un sarunājām tikšanos. Ja godīgi, es nemaz nedomāju, ka braukšu uz centru uz veselu gadu. Es vispār gribēju tikai satikties, iespējams, saņemt kādu padomu, kā atmest, bet nevis braukt uz centru. Iespējams šo cilvēku pašpārliecinātība un ārējais izskats runāja paši par sevi - divi dzīvespriecīgi, stipri vīrieši. Es tur stāvēju pelēka un nogurusi no dzīves. Viņi teica - izeja ir. Vienīgais ceļš tev tagad - sociālās adaptācijas centrs. Tā ir tava iespēja - nepalaid to garām. Un es izmantoju šo iespēju. Esmu pateicīga centram un cilvēkiem, kuri šeit palīdz, par to, ka neļāva man degradēties un nomirt. Un tagad viss ir tik labi, ka gribas nepārtraukti smaidīt. Es dzirdu savas mazulītes balstiņu un jūtos laimīga!
