Mani sauc Vitālijs un ,uz doto brīdi, man ir 42 gadi. Iespējams, manā stāstā kāds atpazīs sevi, iespējams, kādam tas palīdzēs izmainīt sevi un savu dzīvi.
Viss sākās kā parasti, es ieguvu labu izglītību, man bija labs darbs. Pēc kāda laika es apprecējos, piedzima bērni. Mēs ar sievu uzskatījām sevi par laimīgu ģimeni, mums bija savs dzīvoklis un brīnišķīgas perspektīvas nākotnē. Viss izskatījās laimīgi un gaiši.
Pēkšņi manā dzīvē ienāca grūtības, kuras es centos ilgu laiku nepamanīt. Es iemācījos melot pats sev, un pats ticēju saviem meliem.
Pamazām mana dzīve un ģimene sāka jukt.. tas bija ilgs un mokošs process. Bija pazaudēti draugi, viņu vietā bija maz pazīstami cilvēki. Es sāku gremdēt savas problēmas un sirdsapziņu alkoholā. Es kļuvu par absolūti salauztu personību, es pazaudēju ne tikai savu ārējo izskatu, bet arī savu raksturu. Kaut kur iekšā es sapratu, ka ir nepieciešams kaut ko darīt. Shēma “es rīt beigšu lietot alkoholu”nezkāpēc nestrādāja. Un man vairs nepalika nekādu principu, nedz mērķu. Normālai sabiedrībai es biju miris.
Nejauši vai nē, es uzzināju par centru Neatkarība. Uzzināju, ka viņi man spēs reāli palīdzēt. Atstājot visu, kas man palika, es gāju lūgt palīdzību. Man neatteica, pieņēma mani kā ģimenē, sāka ar mani strādāt. Pēc gada mana dzīve mainījās pilnībā. Es tiku vaļā no savām atkarībām. Man radās cerība nākotnē. Es kļuvu par pilnvērtīgu cilvēku, kurš vēlas un var sasniegt savus mērķus. Esmu pateicīgs centram un visiem cilvēkiem, kuri palīdzēja man atgriezties normālā dzīvē un atrast dzīves jēgu.
9 gadu vecumā es pamēģināju pīpēt, un man tas iepatikās. Vēlāk man gribējās pamēģināt vēl kaut ko, un es sāku lietot alkoholu. 14 gadu vecumā man nomira mamma. Mani un jaunāko māsu ievietoja bērnu namā, kur es sāku pīpēt un lietot alkoholu vēl vairāk. Kad valsts man izsniedza dzīvokli, es divu gadu laikā bez apstājas lietoju alkoholu un nemaksāju par dzīvokli, līdz mani no dzīvokļa izlika, un es kļuvu par bezpajumtnieku. No alkohola lietošanas man ik pa laikam bija epilepsijas lēkmes. Vienreiz es satiku cilvēkus autobusu pieturā, kuri man piedāvāja braukt uz palīdzības centru atkarīgajiem, un, kad es atbraucu uz turieni, man par brīnumu, es tur satiku pazīstamu cilvēku. Viņš vairs nebija tāds, kādu es viņu pazinu. Mani tas ļoti iedvesmoja un motivēja iziet programmas kursu. Pateicoties centram, es beidzu lietot alkoholiskos dzērienus, pīpēt un lamāties. Viss, no kā es cietu, aizgāja no manas dzīves.
Līdz 15 gadu vecumam es nodarbojos ar basketbolu, nekas nesolīja nelaimi, bet drīzumā es sāku lietot narkotikas. Sākumā pīpēju zālīti, pēc tam dzēru tabletes, un, visbeidzot, manā dzīvē ienāca heroīns. 2006.gadā es tiku notiesāts ar brīvības atņemšanu uz 6 gadiem. Kad es atbrīvojos, es sazinājos ar vecajiem draugiem un viss sākās pa jaunam. Es sāku lietot alkoholu un pīpēt spice. Šo narkotiku iespaidā man gribējās izdarīt pašnāvību. Kādu dienu es satiku savu paziņu, un viņš man ieteica pēc iespējas ātrāk atmest veco dzīvi un iesākt jaunu. Es devos uz centru “Neatkarība”, kur man iemācīja domāt pa jaunam. Uz šo brīdi es vairs neesmu tāds, kāds es biju agrāk. Mana dzīve kardināli izmainījās. Paldies centram.
Es augu labvēlīgā ģimenē un, kā daudzi bērni, mācījos, nodarbojos ar sportu, vedu aktīvu dzīvesveidu, taču tas bija līdz noteiktam laikam.. Kad man bija 15 g
Taču vienreiz es uzzināju, ka ir palīdzības centrs narkomāniem, kur palīdz tikt no narkotiskās atkarības, un es devos turp. Tā bija mana pēdējā cerība mainīt savu dzīvi. Tikai viens rehabilitācijas gads krasi izmainīja manu dzīvi un domāšanas veidu. Es ne drusciņ nenožēloju to, ka pieņēmu lēmumu braukt uz centru “Neatkarība”. Tagad es esmu laimīgs!adi, visi mani draugi jau lietoja narkotikas, pīpēja marihuānu. Es izrādījos viens no tiem, kuri līdz pēdējam neko nelietoja. Es sāku justies neērti, tādēļ sāku pīpēt marihuānu. Vēlāk manu draugu dzīvēs parādījās heroīns. Un visiem tajā brīdī likās, ka heroīns tas ir forši, stilīgi, tas ir būt kā pieaugušam. Un es iemīlējos tajā, kas man salauza dzīvi. No 15 līdz 30 gadu vecumam es lietoju heroīnu. Pat sēžot cietumā es atradu iespēju turpināt lietot narkotikas. Ārsti, slimnīcas, psiholoģi, ārzemes, cietums- nekas man nevarēja palīdzēt tikt no narkotiskās atkarība. Es jau biju samierinājies ar narkomāna likteni.
