Man ir 25 gadi. Bija laiks, kad es miru no narkotikām. Es vēlējos pats paātrināt savu nāvi, jo biju noguris dzīvot vienai dienai ar vienu un to pašu mērķi - dabūt kārtējo devu. Astoņu gadu laikā es zaudēju visu - gan draugus, gan vecāku uzticību, un pats galvenais - cilvēku cieņu. Es kritu tik zemu, ka sāku zagt un melot. Daudzas reizes es centos cīnīties ar savu narkomāniju. Mani vecāki daudz laika, spēka un naudas iztērēja dārgiem medicīniskiem pakalpojumiem, bet tas viss bija bezjēdzīgi. Tobrīd es biju vīlies visā un secināju, ka bijušo narkomānu vienkārši nav. Es kļuvu pilnīgi neadekvāts, un manī vispār nebija palicis nekā cilvēciska. Tikai pateicoties sociālās adaptācijas centram „Neatkarība” es ieguvu brīvību no narkotikām. Tagad es dzīvoju un palīdzu dzīvot citiem. Esmu laimīgs cilvēks, kuram ir laimīga nākotne.
Celofāna maisiņi ar līmi pusaudža vecumā. Ikdienas marihuānas pīpēšana daudzu gadu garumā. LSD un tabletes diskotēkās pa brīvdienām. Heroīns pirmo reizi un bez pārtraukuma 8 gadus. Ārprātīgas dozas. Slimnīcas. Atkal viss no jauna. Ikdienas slāpes pēc narkotikām. Zādzības, afēras. Slimnīcas. Cietums. Atkal viss no jauna. Heroīns, heroīns, heroīns. Katru dienu heroīns. Nav draugu, nav ģimenes. Abstinences sindroms. Slimnīcas. Neveiksmīgs pašnāvības mēģinājums. Pilnīgi sagrauts cilvēks.
Un tas viss ir tālā pagātnē. Tagad viss izskatās savādāk:
Brīvība no narkotikām. Jauns skats uz dzīvi. Atjaunotas attiecības ar ģimeni. Īsti draugi. Mīloša sieva. Vesels bērns. Dzīves mērķis. Liela nākotne. Pilnīgi laimīgs cilvēks.
Tas ir reāli.
Mani sauc Igors, man ir 43 gadi. Vēl 39 gadu vecumā man nebija nekā, izņemot bēdīgu pagātni, kurā bija tikai narkotikas, alkohols un cietums. Dzīvojot tādu dzīvi, bija ļoti grūti cerēt uz gaišu nākotni, un es pat necerēju uz to. Tāds dzīvesveids mani lēni un pārliecinoši veda kapā, kur es arī būtu nokļuvis, ja nebūtu viena „BET”. Un šis „bet” bija sociālās adaptācijas centrs „Neatkarība Balt”, kas kļuva par manu glābiņu un cerību uz gaišu nākotni. Mīlestības, sapratnes un atbalsta pilnā gaisotne, kuru es tur izjutu, atgrieza man spēkus dzīvot un cīnīties. Uz šo brīdi esmu brīvs cilvēks, man ir brīnišķīga ģimene (mana sieva vienpadsmit gadus atpakaļ izgāja sociālās adaptācijas programmu līdzīgā centrā un jau divpadsmito gadu dzīvo skaidru dzīvi). Nesen mums piedzima bērns, vesels un stiprs mazulis, un šodien esmu patiesi laimīgs un brīvs cilvēks.
Mani sauc Jevgēņijs. Kad es uzzināju par centru, tūliņ pat devos turp, jo mana dzīve bija nonākusi strupceļā, un es biju pilnīgi sagrauts cilvēks.
Kad man bija 13 gadi, es sāku atklāti pīpēt vecāku priekšā. Pēc tam nokļuvu pieaugušo puišu kompānijā, kur pamazām sāku iedzert. Apmēram 15 gadu vecumā es pirmo reizi pamēģināju marihuānu. Pēc tam mana dzīve sāka līdzināties amerikāņu kalniņiem vai vienkāršāk izsakoties - murgam. 16 gadu vecumā es pirmo reizi pamēģināju XTC. 17 gados es pirmo reizi nokļuvu nepilngadīgo cietumā. Kopumā cietumā pavadīju 5 gadus par dažādiem noziegumiem. Sāku lietot heroīnu. Tas ievilka mani, un es sāku izpārdot visas savas mantas, aplaupīt vecākus, kaimiņus un bērnus. Galu galā no manis novērsās visi man tuvie cilvēki, viens pēc otra atmeta cerības un teica: „viņam nekas un neviens vairs nepalīdzēs!”.
Taču nokļuvis centrā es pārvērtēju savu dzīvi, un man izveidojās jauna vērtību skala. Tam sekoja manas ģimenes piedošana, parādījās jauni draugi un galvenais - es ar centra palīdzību atbrīvojos no sliktajiem ieradumiem, ieguvu mērķi un ieraudzīju dzīves jēgu.
