Man ir 25 gadi. Bija laiks, kad es miru no narkotikām. Es vēlējos pats paātrināt savu nāvi, jo biju noguris dzīvot vienai dienai ar vienu un to pašu mērķi - dabūt kārtējo devu. Astoņu gadu laikā es zaudēju visu - gan draugus, gan vecāku uzticību, un pats galvenais - cilvēku cieņu. Es kritu tik zemu, ka sāku zagt un melot. Daudzas reizes es centos cīnīties ar savu narkomāniju. Mani vecāki daudz laika, spēka un naudas iztērēja dārgiem medicīniskiem pakalpojumiem, bet tas viss bija bezjēdzīgi. Tobrīd es biju vīlies visā un secināju, ka bijušo narkomānu vienkārši nav. Es kļuvu pilnīgi neadekvāts, un manī vispār nebija palicis nekā cilvēciska. Tikai pateicoties sociālās adaptācijas centram „Neatkarība” es ieguvu brīvību no narkotikām. Tagad es dzīvoju un palīdzu dzīvot citiem. Esmu laimīgs cilvēks, kuram ir laimīga nākotne.
