Kad es biju 15 gadus vecs, es pirmo reizi pamēģināju narkotikas- marihuānu. Pēc tam, apmēram pēc pusgada, es sāku lietot amfetamīnu. 17 gadu vecumā es sāku lietot heroīnu, un mana dzīve pārvērtās ellē. Es sāku zagt visu, kas bija, kā saka, slikti nolikts, mānīju savus radiniekus, nesu no mājām visas vērtīgās mantas, lai tās pārdotu un nopirktu sev kārtējo heroīna dozu. Es nedzīvoju, es eksistēju. Visa pasaule man rādījās pelēkos toņos. Attiecības ar ģimeni bija pilnīgi izbojātas, mana mamma man vairs neticēju un vispār negribēja pat mani redzēt. Vēlāk es nokļuvu cietumā uz 5 gadiem. Pēc soda izciešanas es devos uz ārzemēm strādāt, taču pēc pusgada es atkal atsāku lietot narkotikas. Visu laiku, kamēr es lietoju narkotikas, es sapratu, ka tas nav pareizi, ka tādā veidā es iznīcinu savu dzīvi un veselību. Es visu laiku cīnījos ar šo garīgo slimību. Nedz vairākkārtējas organisma skalošanas, nedz medikamenti, nedz cietums, nedz ārzemes man nepalīdzēja. Tā es atbraucu uz centru. Esmu pateicīgs par šo vietu un par cilvēkiem, kas palīdz citiem. Viņi ir izdarījuši to, uz ko neviens nav spējīgs. Es agrāk pīpēju 22 gadus un nekad nebiju domājis, ka varēšu to atmest, taču tagad es nepīpēju! Paldies visiem, kas ņēma dalību manā glābšanā! Ja sanāca man, sanāks arī Tev! Dzīve bez narkotikām- IR!
