Es augu labvēlīgā ģimenē un, kā daudzi bērni, mācījos, nodarbojos ar sportu, vedu aktīvu dzīvesveidu, taču tas bija līdz noteiktam laikam.. Kad man bija 15 g
Taču vienreiz es uzzināju, ka ir palīdzības centrs narkomāniem, kur palīdz tikt no narkotiskās atkarības, un es devos turp. Tā bija mana pēdējā cerība mainīt savu dzīvi. Tikai viens rehabilitācijas gads krasi izmainīja manu dzīvi un domāšanas veidu. Es ne drusciņ nenožēloju to, ka pieņēmu lēmumu braukt uz centru “Neatkarība”. Tagad es esmu laimīgs!adi, visi mani draugi jau lietoja narkotikas, pīpēja marihuānu. Es izrādījos viens no tiem, kuri līdz pēdējam neko nelietoja. Es sāku justies neērti, tādēļ sāku pīpēt marihuānu. Vēlāk manu draugu dzīvēs parādījās heroīns. Un visiem tajā brīdī likās, ka heroīns tas ir forši, stilīgi, tas ir būt kā pieaugušam. Un es iemīlējos tajā, kas man salauza dzīvi. No 15 līdz 30 gadu vecumam es lietoju heroīnu. Pat sēžot cietumā es atradu iespēju turpināt lietot narkotikas. Ārsti, slimnīcas, psiholoģi, ārzemes, cietums- nekas man nevarēja palīdzēt tikt no narkotiskās atkarība. Es jau biju samierinājies ar narkomāna likteni.
